Mamma

Es esmu laba mamma, jo dzīvoju saskaņā ar sevi- tādu kā un kādam nolūkam mani ir radījis Dievs. Būt mammai- patiesībā tā ir kalpošana! Es esmu laba mamma tāpēc, ka neesmu perfekta, man nav atbildes uz visiem bērnu jautājumiem, mani bērni dažreiz redz, kā es raudu, es bieži nevaru viņiem iedot prasīto, bet es varu būt vienkārši viņiem klāt gan prieku, gan dusmu brīžos. Es mācos bērnus pieņemt kā cilvēkus, kuriem šobrīd vairāk vajadzīga mana palīdzība. Viņi man nepieder. Es sajūtu, saņemu un pieņemu bērnu kā lielāko Dieva svētību un dāvanu. Bērni šo svētību un mīlestību iegūst atpakaļ caur mani.

Šobrīd man patiešām nav iespējas no visiem atpūsties, jo mazā meitiņa gandrīz vienmēr ir kopā ar mani. Ir ļoti grūti panākt, lai kāds no ģimenes locekļiem nemēģinātu ar mani kontaktēties, pat ja es esmu lūgusi to nedarīt, tāpēc miers un palīdzība, galvenokārt, ir jāatrod pašai savos dvēseles kambaros. Krīzes momentos eju savā istabā, aiztaisu durvis. Tāda fiziska norobežošanās man palīdz savākties. Dvēselei ir labi dzirdēt mierīgu mūziku- klausos radio. Gadījumos, kad visi bērni reizē savos viedokļos un nepaklausībā nostājas pret mani, es kādu laiku ar viņiem nerunāju, jo esmu bēdīga vai dusmīga. Bērni to zina. Pastaigas svaigā gaisā- tas vienmēr palīdz! Citreiz vajag aiziet pagulēt, ja ir tāda iespēja.

Nesen esam sākuši dzīvot laukos privātmājā, tādēļ šovasar es gribētu ar bērniem darboties dārzā. Mēģināsim izaudzēt kādus garšaugus un ziedus, lasīsim ogas no krūmiem, pļausim zālīti. Bērni varēs veidot savas dobītes, stādīt pašu izvēlētus dārzeņus un vērot, kas viņu rūpēs izaugs. Es mācīšos saimniekot dārzā kopā ar bērniem, jo līdz šim arī man nav tādas pieredzes, bet ir ļoti liela vēlme pašai kļūdīties un saprast, kas no tā visa ir vajadzīgs mūsu izaugsmei.

Man vissvarīgākais, šķiet, lai bērni varētu piedzīvot skaistu bērnību, lai es viņiem neuzliktu pārāk lielu atbildības nastu. Bērniem ir tā īpašā spēja redzēt un sajust notikumus savādāk nekā pieaugušajiem, nošķirot tos no ietekmējošiem apstākļiem, tāpēc es gribu vienkārši būt viņiem blakus un just, kā Dievs darbojas un maina mani.

Paklausība... Vispirms, man noteikti nevajag paklausību uz vārda. Atzīšos, protams, man sāp, kad bērns mani neklausa, un tas notiek katru dienu. Tādos gadījumos palīdz vairāk kaut ko bērnam ieteikt, piedāvāt variantus. Man nekādi nesanāk novilkt tās stingrās drīkst un nedrīkst robežas, lai bērns justos drošs un pasargāts. Es bieži piekāpjos, piedodu, dodu otro, trešo un... nākamo iespēju laboties. Katru dienu man izkristalizējas kāds vāri pamanāms mirklītis, kad ieraugu bērna taisnību, nevis nepaklausību. Bērniem ir šis dabīgais pretošanās, neatkarības gars. Nepaklausību nevajag uztvert personīgi. Es esmu mierīga, jo zinu, ka patiešām nopietnās situācijās bērni mani klausa un atceras, ko esmu viņiem mācījusi.

Neko taustāmu vai manā apziņas rāmī ietveramu es nevaru iedomāties, kā man pietrūktu kā mammai. Es izjūtu ļoti tuvu Dieva klātbūtni,- Viņa rūpes, žēlastību un lielo mīlestību pār mums, tāpēc Viņā visas lietas tiek piepildītas. Apstāklī, kad, šķiet, kaut kas pietrūkst, es pamazām ieraugu prātam neapjaušamo bagātību, kas man ir dota, un krāšņajā vienkāršībā dāvātās pērles. Bet pirms tam kāds tās ir uznesis no pašiem tumšākajiem okeāna dziļumiem...

Es gribētu izaudzināt savus bērnus par laimīgiem cilvēkiem, kas zina savu vērtību un nes par to atbildību Dieva priekšā. Man ir ļoti svarīgi, lai maniem bērniem rūpētu ne tikai savējās, bet arī citu cilvēku vajadzības un sāpes. Es lūdzu Dievu par saviem bērniem, lai Viņš ir klāt visos notikumos un, galvenais, lai tie notikumi nāk no Viņa.          

Pašlaik mana prioritāte ir mazulīša zīdīšana 24 stundas dienā. Mani darba dienu rīti sākas pēc plkst. 6:00. Nepilnu gadu jaunā meitiņa arī mostas tajā pašā laikā,- tad manu laiku vēl paņem viņas zīdīšana un ģērbšana. Man ir viegli agrāk piecelties no rīta, ja darāms kāds darbiņš pēdējā brīdī. Dažreiz dēliem jāpalīdz izdarīt kāds skolas uzdevums rokdarbos- piemēram, jāpiešuj pirkstiņ lellei deguns un acis, jāparaksta skolai nepieciešamās izziņas. Līdz plkst. 6:45 brokastis bērniem parasti esmu pagatavojusi un tad es eju viņus modināt. Bieži gadās, ka mans vecākais dēls jau ir pamodies pirms manis. Rīts ir ļoti piesātināts ar dažādiem darbiņiem un emocijām, bet es daudz piedomāju, lai neuztrauktu bērnus ar steigšanos, lai viņi iziet no mājas priecīgi un mierīgi. Šobrīd audzinu mājās savu mazo meitiņu, tāpēc man agrajā rītā nav jābūt uz strīpas. Saņemos būt mundra un pamodusies, lai palaistu bērnus uz skolu un bērnudārzu, pēc tam varu atļauties ēst ilgās brokastis, skatīties seriālu vai iet vēl mazliet nosnausties, ja vien tas saskan ar mazulītes vēlmēm.

Vakaros pēc plkst. 20:00 bērni paši jau laicīgi noskaņojas uz gulētiešanu, jo agrā celšanās viņu augošajos organismos dabiski prasa agru došanos pie miera. Tāds pats miega ritms ir arī mūsu jaunākajai atvasītei, tāpēc bieži gadās, ka es viņu barojot arī iemiegu. Vēl gadu atpakaļ vakaros katram bērnam lasīju priekšā grāmatu. Tas bija arī laiks katram atsevišķi, kad bērnu sirsniņās atvērās dienā piedzīvotais. Tagad visu mūsu centrā ir mazā luteklīte. Lielākie bērni ir jau tik lieli, ka mācās saprast, cik daudz uzmanības un laika ir vajadzīgs bērniņam pirmajā dzīves gadā. Bērni zina, ka arī viņi bija šajā vecumā un saņēma tik pat daudz manu mīlestību un rūpes. Es no sirds priecājos, ka mani lielie bērni vakaros man dod arlabunakti buču un gaida, kad būšu nolikusi gulēt mazo māsu un atnākšu pie viņiem. Es to viņiem neesmu mācījusi! Dažreiz viņi jau ir aizmiguši, mani nesagaidījuši. Dzirdot viņu mierīgo elpu, arī mani pārņem noslēpumainais nakts plīvurs. Man nav drosmes to izjaukt, grabinoties gar netīrajiem vakariņu traukiem...

Esmu ievērojusi, ka bērniem nav īpaši svarīgi, kas tiek darīts, bet, galvenais, lai tas notiek kopā. Es domāju, ka sēdēšana uz grīdas un runāšanās, atpūta pludmalē vasarā, brauciens ar riteņiem vai vakariņu gatavošana ir brīnišķīga nodarbe , bet bērni domā, ka vislabāk ir kopā ar mani doties uz ūdens atrakciju parku!

Pēdējā grāmata, ko es izlasīju, bija Pārdomas par ciešanu laiku. Diemžēl neatminos autoru, arī nosaukums, iespējams, ir neprecīzs. Tā ir maza grāmatiņa, kurā ietvertas katrai Jēzus ciešanu dienai atbilstošas rakstu vietas no Bībeles un zināmu un nezināmu autoru lūgšanas. Grāmatā izlasītais aicināja pārdomāt manu lūgšanu pasauli, sniedza atziņu veidot īpašu dienasgrāmatu,- redzējumu par manu dzīvi, veroties caur lūgšanās atvērto logu uz neierobežotu brīvību Dievā.

Māmiņu dienā citām Latvijas mammām es novēlu sirsniņā mieru un paļāvību, ko sniedz rakstu vieta no Bībeles 1.Kor.13:13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. Jūs esiet visskaistākās, vismīļākās un vislabākās mammas saviem bērniem!

Saulīte

Pavasaris ir brīnišķīgs, un saulītes siltie stari tagad mudina biežāk doties pastaigās, īpaši vecākus ar mazulīšiem! Uzkrītoši daudz es Tukuma pilsētā manu māmiņas (arī tētukus) ar bērnu ratiņiem. Tā vien gribas uzsmaidīt pretim nākošajai mammai, it kā pats saulstariņš šķelmīgi kutinātu man vaigu. Tik ļoti pēc garās un sniegotās ziemas es priecājos par saules gaismu un siltumu atvērtajā pavasarī!

Manā mājas pagalmā ārpus pilsētas netrūkst peļķu peļķes un dubļu dubļi, bet tas nav iemesls, lai bērni sēdētu istabā. Šo pavasari, kad ledus vēl spītīgi negribēja padoties siltajai saulei, bērnus ļoti interesēja milzīga peļķe, kas izveidojusies uz lauksaimniecībā izmantojamas zemes platības tuvu mūsu mājai. Mēs to iesaucām par jūru, jo pavasarī to apdzīvo kaijas, pīles un baltie gulbji izmanto par atpūtas vietu savos pārlidojumos. Katru dienu mani puikas atgriezās no jūras ar slapjām kājām neatkarīgi no tā, cik gari gumijas zābaki bija uzvilkti, jo tie vienkārši tika piesmelti. Vienu reizi mans lielais dēls nāca mājās, vienu zābaku nesdams rokās un brīnījās, cik sniegs ir silts salīdzinot ar ledaino jūras ūdeni. Puikas ir veseli, un iesnas laikam turas pa gabalu, jo baidās no viņu brīvā piedzīvojumu gara.

Diemžēl ļoti interesanta bērniem šķiet arī kūdras un melnzemes kaudze, kas savu brūno muguru no sniega segas atklāja tikai nesen. Cik daudz kas neredzēts un aizmirts ir slēpies visu ziemu zem biezajiem, baltajiem sniega vāliem! Pēc šiem pētniecības darbiem mani bērni kājas var tik tikko cilāt, jo zābaki ir aplipuši ar pamatīgu dubļu kārtu. Par to es neesmu priecīga un lieku apavus tīrīt sniegā. Kāpēc bērniem bieži patīk tās netīrākās un slapjākās rotaļu vietas J?!

Mana glābšanas saliņa ir skaista, bruģēta taciņa, kas ved visapkārt mājai, pa kuru es varu vizināt ratos mazo meitiņu. No šejienes es redzu, kā dienu no dienas tagad pavasarī atkāpjas sniega pleķi, zemīte uzsūc milzīgo mitrumu un daba mostas no ilgās snaudas. Pašlaik domās lidinos kā tauriņš, taustoties pēc aizvēja un saules un meklējot krāšņāko ziedu dobē, lai smeltos spēcinošo medutiņu. Vēlos sajust, kur mani priecēs pirmie zaļie asniņi, lai vasaras rītā spētu pieskarties rasas pilienam uz rīta atmodinātā, pavērtā zieda kausa.

Domājot par bērnu aktivitātēm svaigā gaisā, rūpējos, lai apģērbs būtu piemērots laika apstākļiem. Esmu ļoti laimīga, ka tagad ir iespēja iegādāties ērtus, bet, pats galvenais, noderīgus āra apģērbus, lai aiztur vēju un mitrumu. Manā bērnībā tādu nebija un viss rotaļu prieks beidzās ar niknumu, ka es satuntuļota nevarēju pakustēties.

Brīnišķīga pastaiga pavasarī mums izdodas, kad nolemjam doties mazliet tālāk no mājas. Es stumju ratiņus ar mazo māsu, bet trīs mani lielākie bērni brauc ar divriteņiem. Tādā atpūtā veselībai lieliski noder un garšo mugursomā ielikta silta tēja termosā. Šodien jau nenocietos un izstūmu arī es savu riteni no garāžas. Vējš šodien ir stiprs un auksts, tādēļ iesēdināju savu nepilnu gadu jauno meitiņu velosēdeklītī un apstūmu vienu reizi apkārt mājai, lai pierod. Gaidīšu siltāku pavasari un tad došos izbraukumā ar saviem bērniem.

Piemērots apģērbs, apavi un priecīgs noskaņojums ir galvenais, lai bērni (arī pieaugušie) iegūtu veselību un norūdītos no pastaigas svaigā gaisā jebkuros laika apstākļos, kad ir vēlēšanās doties ārā. Ļoti svarīgi ir atcerēties lielākam bērnam ģērbt par vienu apģērba kārtu mazāk nekā pieaugušajiem, jo mazie parasti ir ļoti aktīvi. Es pat domās neielaižu saaukstēšanās slimības dzeloni! Pat tad, ja kājas ir slapjas un kakls bez šalles stiprā vējā nosalis, prieks par apkārt notiekošo un miers bērna sirsniņā nedod vietu, kur slimībai pieķerties, bet vairo veselību un norūda. Mani bērni jau tagad ir ieguvuši spēju paši parūpēties par sava ķermeņa labsajūtu un to kontrolē, apģērba kārtu uzvelkot vai novelkot. Es savukārt spēju parūpēties par slapjajiem zābakiem un jakām priekšnamā, jo svaigais pavasara gaiss maniem mazajiem dod arī veselīgu fizisko nogurumu J.

Novēlu Jums visiem, lai saulīte pakutina vaidziņu un pavasarīgā smaidā var sveikt katru pretimnācēju!

Iedvesma asins donoriem

Manam pirmajam bērniņam dažus mēnešus pēc piedzimšanas atklāja iedzimtu sirds kaiti. Es biju 20 gadus jauna un laikam neapzinājos situācijas nopietnību,- nenobijos, bet rīkojos, kā ģimenes ārste toreiz lika. Aizgāju ar dēliņu uz konsultāciju pie kardiologa, pēc tam man uz mājām piezvanīja ģimenes ārste. Mums bija jāstājas nekavējoties slimnīcā. Man dēliņš mājās uz rokām palika ļengans, bet tad atkal saņēmās. Viņam bija grūti dzīvot, jo slimību vajadzēja ārstēt tūlīt pirmajās stundās pēc dzimšanas. Kā vēlāk uzzināju, bērniņam uz kājiņām pat nebija jūtams pulss. Slimnīcā pēc dažām sagatavošanas dienām dēliņam veica operāciju. Tā notika tieši 3.mēneša dzimšanas dienā. Profesors man izstāstīja, kā noritējusi operācija, kas ir izdarīts un ka, iespējams, bērniņam nekustēsies kājiņas, jo vairākas ilgas operācijas stundas asinsrite uz kājiņām bijusi pārtraukta. Tūlīt sāku domās runāt ar dēliņu, atgādināju, ka viņš atkal varēs sperties ar savām kājiņām. Viņam ļoti patika tā darīt! Turpināju domāt un savā iztēlē redzēju, kā viņš spārdās, kamēr dēliņš atmodās no narkozes un patiešām sāka kustināt kājiņas.

Vēlāk māsiņa palātā mūs lūdza informēt radiniekus un draugus, lai ziedo asinis ar mērķi mūsu dēliņam. Pirmais atsaucās mans tētis, jo viņam ir saderīga asins grupa. Tētis brauca divas stundas ar autobusu, ātrā solī steidzās (viņam patīk staigāt!) uz donoru centru, tāpēc viņam bija pārāk ātrs pulss. Bet jau toreiz arī viņa vecums bija pārāk liels, lai varētu būt par donoru. Es pati asinis nevarēju ziedot, jo pēc dzemdībām bija pagājuši tikai trīs mēneši. Maniem pārējiem radiniekiem bija nesaderīga asins grupa ar manu dēliņu. Es nezināju vairāk nevienu, kuru personīgi uzrunāt. Manam dēliņam asinis ziedoja sveši cilvēki, kuru sirdīs dega līdzcilvēku sāpes un vajadzības.

Pēc šī notikuma es pašsaprotami pieņēmu domu, ka turpmāk arī ziedošu asinis, lai palīdzētu citiem cilvēkiem, tāpat kā palīdzēja manam pirmajam bērniņam. Tagad esmu donors jau vairākus gadus. Stāstu saviem bērniem, kāpēc jāziedo asinis. Mana lielākā meitiņa ir bijusi līdzi uz asins ziedošanu un, lai gan pati baidās no ārstiem un šļircēm, šī manipulācija viņu neatbaida. Es domāju, ka asins donoru centrā gaisā virmo un ir jaušams cilvēku nesavtīgās mīlestības spēks. Katru reizi, kad manā pilsētā ir izbraukuma asinsdonoru centrs, aicinu līdzi arī vīru. Es ticu, ka kādu reizi viņš man pievienosies, un tas ienesīs atkal jaunu pagriezienu arī mūsu attiecībās.

Es pateicos Dievam, ka man ir dota šī bagātība- saņemt bez nosacījumiem pašu dārgāko no sirds, lai spētu to dāvāt tālāk. Mans dēls tagad ir vesels jaunietis- ļoti sportisks un ar vecvectēva mantotu mākslinieka talantu. Paldies visiem asins donoriem- no sirds!

Lutinu

Kad mana mazā meitiņa Anna vēl bija tikai nepilnu mēnesi jauna, kristību svētkos mana draudzene, sirsnīgi jokojot, spieda mani atzīt, ka es lutinu savu mazo princesīti. Viņa bija labi ievērojusi, kā es saplūstu ar mazulīti, viņu midzinot, nojaucot jebkādas robežas, dzirdu viņas raudāšanu, pirms tā ir izskanējusi, pētu viņas sejas pantus un klausos rimtajā elpā. Es liedzos un apgalvoju, ka es viņu nelutinu. Man šķita, ka lutināšana velk sev līdzi tādu negatīvu attieksmi no apkārtējo puses. Tas vārds skan... kaut kā savādi,- es nodomāju. Parasti sajutu to kā pārmetumu, it kā es ņemtu to, kas man nepieder un sniegtu kādam, kas to nav pelnījis. Bet, kā tas var būt, ja sniedzu mīlestību savam bērnam?

Tagad ir pagājuši desmit mēneši kopš manas meitiņas dzimšanas. Es esmu sapratusi, ka viņa man ir visdārgākais brīnums, un piekrītu draudzenei- es lutinu Annu. Viņai es dāvāju visu pasaules laiku, savu uzmanību un mīlestību. Apzinos, ka viņa man ir visvairāk lutinātais bērniņš, bet es nejūtos vainīga vecāko bērnu priekšā. Tieši pretēji, arī brāļi un māsa redz viņas īpašo sirdi. Mūs visus var redzēt kā apturētā kadrā, kad vērojam viņas attīstību un prasmes kā lielāko pasaules brīnumu. Lai gan savā acu priekšā redzu augam četrus bērnus, tas man bija milzīgs pārsteigums. Daudzas jo daudzas lietas es ieraudzīju tikai tagad! Anna man parādīja dzīvā laika patieso mirkli. To, cik daudz notiek šajā momentā, tagadnē, ja mēs bezmērķīgi nesteidzamies uz priekšu, it kā tur tikai sāktos īstā dzīve. Brīnumos aizturētu elpu, es vairākas dienas ievēroju, kā viņa pati mācās sēdēt. Ar katru dienu meitiņa ieņēma arvien staltāku vertikālo pozu līdz kādu dienu jau sēdēja, jautri rociņas vicinādama gaisā. Man ir nozīmīgi veltīt viņai laiku, atliekot malā mājas darbus. Tagad apzinos, cik šis mirklis ir nozīmīgs bērna attīstībā un mūsu attiecību veidošanā. Paskaidroju Annai, kāpēc nedrīkst aiztikt stikla svečturus uz kamīna malas, stāstu, ja mana sirds ir bēdīga. Es jūtu, ka viņa manu stāstīto saprot. Es redzu, ka meitiņa smalki uztver mūsu nodomus un pārņem redzētās darbības.

Bija brīži, kad mūsu apbrīnoto kopību citi nevarēja izprast un, lai gan mana pārliecība par pareizu rīcību bija stipra, tas ielēja rūgtumu sirdī. Anna ne par ko nebija aijājama ierastajā šūpulīša tvērienā. Arī ratos viņa negribēja gulēt. Meitiņai patika aizmigt vertikāli man uz krūtīm. Es sajutu, ka viņai to vajag, bet tagad zinu, ka visvairāk tas bija nepieciešams man. Izskatījās, ka turpinu viņu iznēsāt, tikai nu jau piedzimušu un ārpus mana ķermeņa. Mēs bijām tik cieši saistītas nesaraujamām saitēm. Tagad tās kļūst nedaudz vaļīgākas. Tā mūs bieži varēja redzēt- meitiņa ar austiņu vistuvāk maniem sirdspukstiem, bet es svētlaimē par Dieva uzticēto brīnumu, apvijusi rokas mazajam cilvēkam. Nezāles puķu dobē ar to nevarēja sacensties...

Es atdodu meitiņai visu savu laiku (it kā tas piederētu man :)) un priecājos būt viņai tik tuvu klāt! Varbūt viņa lutina mani?