Mamma

Es esmu laba mamma, jo dzīvoju saskaņā ar sevi- tādu kā un kādam nolūkam mani ir radījis Dievs. Būt mammai- patiesībā tā ir kalpošana! Es esmu laba mamma tāpēc, ka neesmu perfekta, man nav atbildes uz visiem bērnu jautājumiem, mani bērni dažreiz redz, kā es raudu, es bieži nevaru viņiem iedot prasīto, bet es varu būt vienkārši viņiem klāt gan prieku, gan dusmu brīžos. Es mācos bērnus pieņemt kā cilvēkus, kuriem šobrīd vairāk vajadzīga mana palīdzība. Viņi man nepieder. Es sajūtu, saņemu un pieņemu bērnu kā lielāko Dieva svētību un dāvanu. Bērni šo svētību un mīlestību iegūst atpakaļ caur mani.

Šobrīd man patiešām nav iespējas no visiem atpūsties, jo mazā meitiņa gandrīz vienmēr ir kopā ar mani. Ir ļoti grūti panākt, lai kāds no ģimenes locekļiem nemēģinātu ar mani kontaktēties, pat ja es esmu lūgusi to nedarīt, tāpēc miers un palīdzība, galvenokārt, ir jāatrod pašai savos dvēseles kambaros. Krīzes momentos eju savā istabā, aiztaisu durvis. Tāda fiziska norobežošanās man palīdz savākties. Dvēselei ir labi dzirdēt mierīgu mūziku- klausos radio. Gadījumos, kad visi bērni reizē savos viedokļos un nepaklausībā nostājas pret mani, es kādu laiku ar viņiem nerunāju, jo esmu bēdīga vai dusmīga. Bērni to zina. Pastaigas svaigā gaisā- tas vienmēr palīdz! Citreiz vajag aiziet pagulēt, ja ir tāda iespēja.

Nesen esam sākuši dzīvot laukos privātmājā, tādēļ šovasar es gribētu ar bērniem darboties dārzā. Mēģināsim izaudzēt kādus garšaugus un ziedus, lasīsim ogas no krūmiem, pļausim zālīti. Bērni varēs veidot savas dobītes, stādīt pašu izvēlētus dārzeņus un vērot, kas viņu rūpēs izaugs. Es mācīšos saimniekot dārzā kopā ar bērniem, jo līdz šim arī man nav tādas pieredzes, bet ir ļoti liela vēlme pašai kļūdīties un saprast, kas no tā visa ir vajadzīgs mūsu izaugsmei.

Man vissvarīgākais, šķiet, lai bērni varētu piedzīvot skaistu bērnību, lai es viņiem neuzliktu pārāk lielu atbildības nastu. Bērniem ir tā īpašā spēja redzēt un sajust notikumus savādāk nekā pieaugušajiem, nošķirot tos no ietekmējošiem apstākļiem, tāpēc es gribu vienkārši būt viņiem blakus un just, kā Dievs darbojas un maina mani.

Paklausība... Vispirms, man noteikti nevajag paklausību uz vārda. Atzīšos, protams, man sāp, kad bērns mani neklausa, un tas notiek katru dienu. Tādos gadījumos palīdz vairāk kaut ko bērnam ieteikt, piedāvāt variantus. Man nekādi nesanāk novilkt tās stingrās drīkst un nedrīkst robežas, lai bērns justos drošs un pasargāts. Es bieži piekāpjos, piedodu, dodu otro, trešo un... nākamo iespēju laboties. Katru dienu man izkristalizējas kāds vāri pamanāms mirklītis, kad ieraugu bērna taisnību, nevis nepaklausību. Bērniem ir šis dabīgais pretošanās, neatkarības gars. Nepaklausību nevajag uztvert personīgi. Es esmu mierīga, jo zinu, ka patiešām nopietnās situācijās bērni mani klausa un atceras, ko esmu viņiem mācījusi.

Neko taustāmu vai manā apziņas rāmī ietveramu es nevaru iedomāties, kā man pietrūktu kā mammai. Es izjūtu ļoti tuvu Dieva klātbūtni,- Viņa rūpes, žēlastību un lielo mīlestību pār mums, tāpēc Viņā visas lietas tiek piepildītas. Apstāklī, kad, šķiet, kaut kas pietrūkst, es pamazām ieraugu prātam neapjaušamo bagātību, kas man ir dota, un krāšņajā vienkāršībā dāvātās pērles. Bet pirms tam kāds tās ir uznesis no pašiem tumšākajiem okeāna dziļumiem...

Es gribētu izaudzināt savus bērnus par laimīgiem cilvēkiem, kas zina savu vērtību un nes par to atbildību Dieva priekšā. Man ir ļoti svarīgi, lai maniem bērniem rūpētu ne tikai savējās, bet arī citu cilvēku vajadzības un sāpes. Es lūdzu Dievu par saviem bērniem, lai Viņš ir klāt visos notikumos un, galvenais, lai tie notikumi nāk no Viņa.          

Pašlaik mana prioritāte ir mazulīša zīdīšana 24 stundas dienā. Mani darba dienu rīti sākas pēc plkst. 6:00. Nepilnu gadu jaunā meitiņa arī mostas tajā pašā laikā,- tad manu laiku vēl paņem viņas zīdīšana un ģērbšana. Man ir viegli agrāk piecelties no rīta, ja darāms kāds darbiņš pēdējā brīdī. Dažreiz dēliem jāpalīdz izdarīt kāds skolas uzdevums rokdarbos- piemēram, jāpiešuj pirkstiņ lellei deguns un acis, jāparaksta skolai nepieciešamās izziņas. Līdz plkst. 6:45 brokastis bērniem parasti esmu pagatavojusi un tad es eju viņus modināt. Bieži gadās, ka mans vecākais dēls jau ir pamodies pirms manis. Rīts ir ļoti piesātināts ar dažādiem darbiņiem un emocijām, bet es daudz piedomāju, lai neuztrauktu bērnus ar steigšanos, lai viņi iziet no mājas priecīgi un mierīgi. Šobrīd audzinu mājās savu mazo meitiņu, tāpēc man agrajā rītā nav jābūt uz strīpas. Saņemos būt mundra un pamodusies, lai palaistu bērnus uz skolu un bērnudārzu, pēc tam varu atļauties ēst ilgās brokastis, skatīties seriālu vai iet vēl mazliet nosnausties, ja vien tas saskan ar mazulītes vēlmēm.

Vakaros pēc plkst. 20:00 bērni paši jau laicīgi noskaņojas uz gulētiešanu, jo agrā celšanās viņu augošajos organismos dabiski prasa agru došanos pie miera. Tāds pats miega ritms ir arī mūsu jaunākajai atvasītei, tāpēc bieži gadās, ka es viņu barojot arī iemiegu. Vēl gadu atpakaļ vakaros katram bērnam lasīju priekšā grāmatu. Tas bija arī laiks katram atsevišķi, kad bērnu sirsniņās atvērās dienā piedzīvotais. Tagad visu mūsu centrā ir mazā luteklīte. Lielākie bērni ir jau tik lieli, ka mācās saprast, cik daudz uzmanības un laika ir vajadzīgs bērniņam pirmajā dzīves gadā. Bērni zina, ka arī viņi bija šajā vecumā un saņēma tik pat daudz manu mīlestību un rūpes. Es no sirds priecājos, ka mani lielie bērni vakaros man dod arlabunakti buču un gaida, kad būšu nolikusi gulēt mazo māsu un atnākšu pie viņiem. Es to viņiem neesmu mācījusi! Dažreiz viņi jau ir aizmiguši, mani nesagaidījuši. Dzirdot viņu mierīgo elpu, arī mani pārņem noslēpumainais nakts plīvurs. Man nav drosmes to izjaukt, grabinoties gar netīrajiem vakariņu traukiem...

Esmu ievērojusi, ka bērniem nav īpaši svarīgi, kas tiek darīts, bet, galvenais, lai tas notiek kopā. Es domāju, ka sēdēšana uz grīdas un runāšanās, atpūta pludmalē vasarā, brauciens ar riteņiem vai vakariņu gatavošana ir brīnišķīga nodarbe , bet bērni domā, ka vislabāk ir kopā ar mani doties uz ūdens atrakciju parku!

Pēdējā grāmata, ko es izlasīju, bija Pārdomas par ciešanu laiku. Diemžēl neatminos autoru, arī nosaukums, iespējams, ir neprecīzs. Tā ir maza grāmatiņa, kurā ietvertas katrai Jēzus ciešanu dienai atbilstošas rakstu vietas no Bībeles un zināmu un nezināmu autoru lūgšanas. Grāmatā izlasītais aicināja pārdomāt manu lūgšanu pasauli, sniedza atziņu veidot īpašu dienasgrāmatu,- redzējumu par manu dzīvi, veroties caur lūgšanās atvērto logu uz neierobežotu brīvību Dievā.

Māmiņu dienā citām Latvijas mammām es novēlu sirsniņā mieru un paļāvību, ko sniedz rakstu vieta no Bībeles 1.Kor.13:13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. Jūs esiet visskaistākās, vismīļākās un vislabākās mammas saviem bērniem!