Ko man māca bērns?
Bērni man ir ļoti īpaši. Es ticu, ka viņi man ir doti ar nodomu. Un es zinu, ka tieši es esmu izraudzīta viņiem vislabākā mamma, bet viņi man- vislabākie bērni.
Vecākais dēls ir mans spogulis, jo viņam ir mans raksturs. Savā bērnā es satiekos ar patiesību bez izlikšanās un viltus. Tas ir reizē viegli un grūti. Es varu saņemt pamatotu kritiku un man nevienam nav ko pārmest. Viņš man māca patiesību turēt tīru, nesamākslotu, jo citādi tā noputējusi var mētāties pagultē. Dēls ir mans pirmdzimtais. Un, ne jau velti, Dievs tieši pirmo bērnu ir devis tik ļoti līdzīgu man. Visnozīmīgākais man ir iespēja redzēt sevi bērnībā, saprast pieļautās kļūdas un lūgt piedošanu tiem, kuriem, toreiz neapzinoties, esmu darījusi pāri.
Mans otrs dēls aicina mani uz atklātu sarunu. Bērns man iemāca otram uzticēties un atklāt savus nodomus, sajūtas un sirdi. Es reizēm nevaru atrast vārdus, lai mīļam cilvēkam pateiktu kaut ko nozīmīgu, bet viņam tas izdodas tik viegli, nepiespiesti un sirsnīgi!
Trešais bērns, mana meitiņa, ir Dieva plāna redzamākā daļa. Viņa man māca sievišķību! To viņa atļauj man redzēt un pieņemt sev visdažādākajos veidos. Mēs kopā izvēlamies skapī visskaistākos svārkus svētkos, krāsojam kosmētiku, vienmēr izsakām viena otrai sirsnīgus un patiesus komplimentus un arī izraudam kādu sirds sāpi, kas norit pār viņas vaigiem skaidrās un dzidrās asarās.
Mazais dēliņš man dod paļaušanos un tik lielu ticību Dievam, kā sinepju koks, kas izpleš savus zarus un kur putni apakšā zem debesīm vij savas ligzdas. Bērniņš ar mani bija pusi no gaidību laika. Tagad viņš ar savu mīlestību silda manu sirdi, nes mani uz savām rokām cauri ikdienas brāzmām un izgaismo ceļu, kā apaļš mēness pie naksnīgām debesīm. Viņš man ir dots vismazākais, bet vislielākais Dievam un Viņa nodomiem pie manis. Man ir izvēle to paņemt vai pazaudēt.
Jau gaidīšanas laikā sapratu un sajutu, cik laimīga ir mana otra meitiņa! Šo laimes sajūtu viņa dod mums visiem. Tā, brīžiem šķiet, staro no mums kā saules stari pavasarī, kas izkausē lāstekas, atver pumpurus un atmodina dzīvību. Meitiņa man māca mīlestību tik plašu, cik zvaigznes izkaisītas pie debesīm. Bet mana pacietība, viņu audzinot, no jūras ir pārvērtusies okeānā.
Patiesība, atklātība, sievišķība, ticība un mīlestība ir brīnums, ko Dievs man ir atklājis redzamā veidā Savos bērnos. Tā ir gaisma, ko likt lukturī, izgaismot namu un nest kalnā, lai spīd citiem.
