Manam pirmajam bērniņam dažus mēnešus pēc piedzimšanas atklāja iedzimtu sirds kaiti. Es biju 20 gadus jauna un laikam neapzinājos situācijas nopietnību,- nenobijos, bet rīkojos, kā ģimenes ārste toreiz lika. Aizgāju ar dēliņu uz konsultāciju pie kardiologa, pēc tam man uz mājām piezvanīja ģimenes ārste. Mums bija jāstājas nekavējoties slimnīcā. Man dēliņš mājās uz rokām palika ļengans, bet tad atkal saņēmās. Viņam bija grūti dzīvot, jo slimību vajadzēja ārstēt tūlīt pirmajās stundās pēc dzimšanas. Kā vēlāk uzzināju, bērniņam uz kājiņām pat nebija jūtams pulss. Slimnīcā pēc dažām sagatavošanas dienām dēliņam veica operāciju. Tā notika tieši 3.mēneša dzimšanas dienā. Profesors man izstāstīja, kā noritējusi operācija, kas ir izdarīts un ka, iespējams, bērniņam nekustēsies kājiņas, jo vairākas ilgas operācijas stundas asinsrite uz kājiņām bijusi pārtraukta. Tūlīt sāku domās runāt ar dēliņu, atgādināju, ka viņš atkal varēs sperties ar savām kājiņām. Viņam ļoti patika tā darīt! Turpināju domāt un savā iztēlē redzēju, kā viņš spārdās, kamēr dēliņš atmodās no narkozes un patiešām sāka kustināt kājiņas.
Vēlāk māsiņa palātā mūs lūdza informēt radiniekus un draugus, lai ziedo asinis ar mērķi mūsu dēliņam. Pirmais atsaucās mans tētis, jo viņam ir saderīga asins grupa. Tētis brauca divas stundas ar autobusu, ātrā solī steidzās (viņam patīk staigāt!) uz donoru centru, tāpēc viņam bija pārāk ātrs pulss. Bet jau toreiz arī viņa vecums bija pārāk liels, lai varētu būt par donoru. Es pati asinis nevarēju ziedot, jo pēc dzemdībām bija pagājuši tikai trīs mēneši. Maniem pārējiem radiniekiem bija nesaderīga asins grupa ar manu dēliņu. Es nezināju vairāk nevienu, kuru personīgi uzrunāt. Manam dēliņam asinis ziedoja sveši cilvēki, kuru sirdīs dega līdzcilvēku sāpes un vajadzības.
Pēc šī notikuma es pašsaprotami pieņēmu domu, ka turpmāk arī ziedošu asinis, lai palīdzētu citiem cilvēkiem, tāpat kā palīdzēja manam pirmajam bērniņam. Tagad esmu donors jau vairākus gadus. Stāstu saviem bērniem, kāpēc jāziedo asinis. Mana lielākā meitiņa ir bijusi līdzi uz asins ziedošanu un, lai gan pati baidās no ārstiem un šļircēm, šī manipulācija viņu neatbaida. Es domāju, ka asins donoru centrā gaisā virmo un ir jaušams cilvēku nesavtīgās mīlestības spēks. Katru reizi, kad manā pilsētā ir izbraukuma asinsdonoru centrs, aicinu līdzi arī vīru. Es ticu, ka kādu reizi viņš man pievienosies, un tas ienesīs atkal jaunu pagriezienu arī mūsu attiecībās.
Es pateicos Dievam, ka man ir dota šī bagātība- saņemt bez nosacījumiem pašu dārgāko no sirds, lai spētu to dāvāt tālāk. Mans dēls tagad ir vesels jaunietis- ļoti sportisks un ar vecvectēva mantotu mākslinieka talantu. Paldies visiem asins donoriem- no sirds!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru