Lutinu

Kad mana mazā meitiņa Anna vēl bija tikai nepilnu mēnesi jauna, kristību svētkos mana draudzene, sirsnīgi jokojot, spieda mani atzīt, ka es lutinu savu mazo princesīti. Viņa bija labi ievērojusi, kā es saplūstu ar mazulīti, viņu midzinot, nojaucot jebkādas robežas, dzirdu viņas raudāšanu, pirms tā ir izskanējusi, pētu viņas sejas pantus un klausos rimtajā elpā. Es liedzos un apgalvoju, ka es viņu nelutinu. Man šķita, ka lutināšana velk sev līdzi tādu negatīvu attieksmi no apkārtējo puses. Tas vārds skan... kaut kā savādi,- es nodomāju. Parasti sajutu to kā pārmetumu, it kā es ņemtu to, kas man nepieder un sniegtu kādam, kas to nav pelnījis. Bet, kā tas var būt, ja sniedzu mīlestību savam bērnam?

Tagad ir pagājuši desmit mēneši kopš manas meitiņas dzimšanas. Es esmu sapratusi, ka viņa man ir visdārgākais brīnums, un piekrītu draudzenei- es lutinu Annu. Viņai es dāvāju visu pasaules laiku, savu uzmanību un mīlestību. Apzinos, ka viņa man ir visvairāk lutinātais bērniņš, bet es nejūtos vainīga vecāko bērnu priekšā. Tieši pretēji, arī brāļi un māsa redz viņas īpašo sirdi. Mūs visus var redzēt kā apturētā kadrā, kad vērojam viņas attīstību un prasmes kā lielāko pasaules brīnumu. Lai gan savā acu priekšā redzu augam četrus bērnus, tas man bija milzīgs pārsteigums. Daudzas jo daudzas lietas es ieraudzīju tikai tagad! Anna man parādīja dzīvā laika patieso mirkli. To, cik daudz notiek šajā momentā, tagadnē, ja mēs bezmērķīgi nesteidzamies uz priekšu, it kā tur tikai sāktos īstā dzīve. Brīnumos aizturētu elpu, es vairākas dienas ievēroju, kā viņa pati mācās sēdēt. Ar katru dienu meitiņa ieņēma arvien staltāku vertikālo pozu līdz kādu dienu jau sēdēja, jautri rociņas vicinādama gaisā. Man ir nozīmīgi veltīt viņai laiku, atliekot malā mājas darbus. Tagad apzinos, cik šis mirklis ir nozīmīgs bērna attīstībā un mūsu attiecību veidošanā. Paskaidroju Annai, kāpēc nedrīkst aiztikt stikla svečturus uz kamīna malas, stāstu, ja mana sirds ir bēdīga. Es jūtu, ka viņa manu stāstīto saprot. Es redzu, ka meitiņa smalki uztver mūsu nodomus un pārņem redzētās darbības.

Bija brīži, kad mūsu apbrīnoto kopību citi nevarēja izprast un, lai gan mana pārliecība par pareizu rīcību bija stipra, tas ielēja rūgtumu sirdī. Anna ne par ko nebija aijājama ierastajā šūpulīša tvērienā. Arī ratos viņa negribēja gulēt. Meitiņai patika aizmigt vertikāli man uz krūtīm. Es sajutu, ka viņai to vajag, bet tagad zinu, ka visvairāk tas bija nepieciešams man. Izskatījās, ka turpinu viņu iznēsāt, tikai nu jau piedzimušu un ārpus mana ķermeņa. Mēs bijām tik cieši saistītas nesaraujamām saitēm. Tagad tās kļūst nedaudz vaļīgākas. Tā mūs bieži varēja redzēt- meitiņa ar austiņu vistuvāk maniem sirdspukstiem, bet es svētlaimē par Dieva uzticēto brīnumu, apvijusi rokas mazajam cilvēkam. Nezāles puķu dobē ar to nevarēja sacensties...

Es atdodu meitiņai visu savu laiku (it kā tas piederētu man :)) un priecājos būt viņai tik tuvu klāt! Varbūt viņa lutina mani?