Patiesi, tāpat kā ir jāmācās just savu bērniņu, viņa vajadzības uztvert ar sirdi, tāpat arī mīlestības caurvītajās attiecībās ir jāielaiž veselais saprāts. Bērniņam ir ļoti labi atrasties sev tuva cilvēka rokās- jo vairāk, jo labāk. Tā viņš attīsta savas ādas jutību, katrs muskulis, izjūtot auklētāja kustības un ķermeņa siltumu, attīstās intensīvi dabīgi, bērniņš saņem emocijas un acu kontaktu. Manuprāt, satverot bērniņa sirds vajadzību pavedienu, sevī atrodu atšķirīgas krāsas dzīpariņu- saprāta balsi. Tie abi savijas kopā un aug kamolītī reizē ar bērniņu. Bērna auklēšana un audzināšana- skola mūža garumā!
Frederiks Leboijē "Piedzimt bez vardarbības"
Bailes un sāpes.
"Agresija un vardarbība ir maska, aiz kuras slēpjas vājums, nevarība un bailes."
"Spēks ir pārliecība, patstāvība un smaids."
"Gan bērni, gan svētie dod mums iespēju paraudzīties pašiem uz sevi."
"Viņpus asarām un smiekliem ir miers un apskaidrība.."
I
Vai tiešām biedējošais klusums, miers mums tik ļoti saistās ar nāvi un iznīcību, ka priecājamies par kliedzošu jaundzimušo? Tas varētu liecināt par mūsu notrulinātajām maņām, kas nespēj uztvert smalkas nianses, pustoņus sirds skaņdarbā. Patiesībā klusumā mājo neizsīkstošs avots, kas rimti piepilda mūs ar dzīvības pārpilnu elpu.
III
Lai klusums ienāktu telpā, kurā dzimst cilvēks, vispirms ir jāsāk ar cieņu pret sevi.
...
Bailes no nāves, iegūtas dzimšanas brīdī, ir bailes no nezināmā. Esot tuvu bezdibeņa malai, tverot garām plandošo pēdējo krāsaino koka lapu un jūtot vēsmu aizslīdam aiz apkakles, kad tirpas un auksti sviedri pārņem saprātu, krīt smagais priekškars, nāve atklāj savus trumpjus un izčākst svētās dzīvības priekšā.
...
Šī jaundzimušā apmierinātība, miers un labsajūta, kas atnāk cieņpilnā dzimšanā, pārņēma visu manu būtību, sadziedēja manas dzimšanas brūces un panācās pretim nezināmajam.
Frederiks Leboijē "Piedzimt bez vardarbības"
Bailes un sāpes.
"Agresija un vardarbība ir maska, aiz kuras slēpjas vājums, nevarība un bailes."
"Spēks ir pārliecība, patstāvība un smaids."
"Gan bērni, gan svētie dod mums iespēju paraudzīties pašiem uz sevi."
"Viņpus asarām un smiekliem ir miers un apskaidrība.."
I
Vai tiešām biedējošais klusums, miers mums tik ļoti saistās ar nāvi un iznīcību, ka priecājamies par kliedzošu jaundzimušo? Tas varētu liecināt par mūsu notrulinātajām maņām, kas nespēj uztvert smalkas nianses, pustoņus sirds skaņdarbā. Patiesībā klusumā mājo neizsīkstošs avots, kas rimti piepilda mūs ar dzīvības pārpilnu elpu.
III
Lai klusums ienāktu telpā, kurā dzimst cilvēks, vispirms ir jāsāk ar cieņu pret sevi.
...
Bailes no nāves, iegūtas dzimšanas brīdī, ir bailes no nezināmā. Esot tuvu bezdibeņa malai, tverot garām plandošo pēdējo krāsaino koka lapu un jūtot vēsmu aizslīdam aiz apkakles, kad tirpas un auksti sviedri pārņem saprātu, krīt smagais priekškars, nāve atklāj savus trumpjus un izčākst svētās dzīvības priekšā.
...
Pirmo reizi par grāmatu uzzināju, kad biju savas jaunākās meitiņas gaidībās. Neilgu laiku pirms tam zaudēju bērniņu grūtniecības viducī. Šī skumjā pieredze pavēra plašāku redzējumu man uzticētajiem bērniem, kopīgi noliktajiem mērķiem un manam ceļam. Kopš tā laika izprotu mieru un klusumu kā savas esības lielu un neatņemamu daļu. Ceļš kopā ar nezināmo dievišķo noslēpumu atvēra manas acis grāmatai „Piedzimt bez vardarbības”.
Tuvojos ar bijību plauktam, kurā bija sakārtotas grāmatas. Sajūtas, kādas pārņēma, vien turot rokās neatvērtu grāmatu, lika manī uzbangot apbrīnai. Attēlā redzamais bērniņš izstaroja kaut ko no paradīzes svētlaimes. Grāmatas mākslinieciskais noformējums saņēma manu cieņu un uzticēšanos. Tik daudz rosinošu emociju un atvērtas durvis mīlestībai man sniedza tikai grāmatas ietērps! Es sajutu mieru un labsajūtu, ar kādu piedzims mans bērniņš. Noteikti arī man bija vajadzība piedzimt bez vardarbības par mammu.
Sajutos pārsteidzoši, jo dzirdēju bērna elpu, redzēju viņa atnākšanu,- sajutu dzīvības kvēli nejauši grāmatas vidū atvērtā lapaspusē. Grāmata paņēma mani savā gādībā. Bērna cieņpilnas atnākšanas atspoguļošana sasildīja, pacēla un jūsmināja manu sirdi. Vajadzīgajā brīdī grāmata man iedeva visu pasaules dzīvīguma un piepildījuma sajūtu, dāvājot iekšēju līdzsvaru. Brīžos, kad mani pārņēma bailes par gaidāmo un skumjas par zaudēto, lasītais par bērna brīnumainajām spējām sirdī ienesa prieka, viegluma un paļaušanās sajūtas. Tvēros pie grāmatas kā miera ostā piestāj okeāna bangu mētāta laiviņa. Vienlaikus jutos ieinteresēta un pazemīga uztvert ar savām maņām katru vēsti, kas staroja starp grāmatas rindiņām. Piemēram, lasot par rokām, kas turēs tikko dzimušo bērniņu, es iedomājos mazulīša labsajūtu un mieru, savu pietāti, uzmanību un pārsteigumu, manām rokām pieskaroties svētajam jaundzimušajam. Pirkstu galu bijīgie pieskārieni bērna ķermenim, saņēmuši pirmo sveicienu un iedrošinājumu, izplūda apskāvienu jūrā. Dzirdēju samtainu melodiju, kāda rodas mīlētāju glāstos, kad saskaras viņu kailie ķermeņi. Redzēju sevi tikko dzimušu- nobijušos, bet drošās, mīlošās un mierīgās rokās. Smarža, kā tikko arta lauka atkailināta zeme, no radību pūlēs sasvīdušajām plaukstām, sajaucoties ar jaundzimušā debešķīgo mirru smaržu, radīja netverami apreibinošu sajūtu. Mēģināju saprast un iejusties laika ritumā un atnestajā vēstī, kas atnāk kopā ar tikko dzimušu cilvēku lielajai pasaulei, tomēr jutu, ka līdz galam izprast un paturēt virmojošo brīnumu ir neiespējami.
